Trek pavasara trips

Hey!
Nu jau kā 3 dienas atpakaļ no šī pavasara piedzīvojuma ārpus Latvijas. Gribējās uzrakstīt visu tā palēnām kas un kā tad mums gāja TREK Pavasara tripā.
Viss sākās 4dienas rītā, kad sapakojāmies, savācām visus līdzbraucējus, lai dotos uz Poliju, Wierchomlu, kalnaina vieta Polijas lejasdaļā.

Pēc vairāk kā 1000 nobrauktiem kilometriem nonācām galamērķī, kur mūs jau sagaidīja 2as citas mašīnas ar braucējiem un līdzjutējiem no Latvijas. Iekārtojāmies ērtā divstāvīgā mājiņā, kur arī nodzīvojām visas 4 dienas: edām, remontējām ričukus, ballējāmies un atpūtāmies.

Pacēlājs gan bij tik lēns, ka augšā braucot varēja paspēt uzēst, padzert, uzpīpēt, un tad tu tikai biji vēl pusceļā

Vairāk bildes no DH ar latviešiem un viņu komentāriem varat atrast te

Bet lai nu kā latvieši sevi parādīja godam Polijas sacensībās:
Elitē: 5. Ozoliņš, 6. Es(Gusts) 7. Džonis

Hobijos: 5. Yuraks, 17. Krish

Junioros: 3. Toms Š.

Katrs pa traktoram nedabūjām

Bet labas emocijas un sajūtas katrs savas gan.

Tāds nu bija tas braucēju bariņš, kuri pamazām sakrāmējās atpakaļ mašīnās un devās atpakaļ uz Latviju, atstājot mūs 5us Polijā. Lai jau nākamajā dienā, mēs celtos agri, un pa saules apspīdēto un kalnaino Slovākiju dotos uz Bratislavu. Apstājoties ik pa laikam izbaudot, skaistos un varbūt arī netik skaistos skatus

iegriežoties pa ceļam lielākajā slēpošanas kūrortā Tatros – Jasnā. Kur ziemas sezona teju teju ir beigusies, bet nav arī sākusies vēl vasaras ričuku sezona.

Uzkāpām klintī

Yuraks sabīstas no nenormāla zirnekļa


Nē… un šis nav mūsu Hotelis, bet gan feinais busiņš ar kuru pārvietojāmies.
Nonākot Bratislavā, atradām feinu Hostelīti, kur daudzu ārzemnieku sabiedrībā pavadījām vakaru.
Šausmu filmas Hostelis

darbība risinās Bratislavā, bet nu… ar neko šausmīgu Bratsilavā nesaskārāmies ja neskaita labi paēdušas piedzērušās tīņu meitenes no Ungārijas un Soda kvīti ar visu riteņa bloķētāju no rīta mūsu busiņam. Kuru lai dabūtu nost nācās samaksāt 20Eiro kukulīti
Jauna diena, jauns mērķis – Budapesta, kur pavadīsim turpmākās 2as dienas.
Dzīvojām jauniešu Hostelī pašā Pilsētas centrā, varētu pat teikt ka vecpilsētā. 4stāvā tādā, kā lielā dzīvoklī, vismaz tāda sajūta bija. Ar visām ērtībām, brokastīm, TV, skaistu, bet jocīgu Ungāru meiteni, no blakus istabiņas, kas nodarbojās ar Jogu un runāja jocīgas lietas, un vēl viss ko.

Kad jau palika tumšāks lecām ričukiem virsū un devāmies apskatīt pilsētu tumsā. Uzstumjoties pa vietējo parku riktīgā kalnā, paveras fantastisks skats uz pilsētu

Un tad jau ar ričuku, pa tumsu lejā.
Nākamajā dienā izmantojot šādu transporta līdzekli

kas nepilnās 20 minūtēs tevi uzved no pilsētas centra uz vienu no augstākajām pilsētas virsotnēm. FR ar ričuku pa pilsētas ielām uz leju, kur tik acis vien rāda.
Protams kā ne vietējie, nezinājām kas labs un kas nē, pa kuru vietu labāk braukt un pa kuru nē, bet vienā no reizēm, kad devāmies ar vilcieniņu augšā pa kalnu, satikām vietējo braucēju Mati un viņa draugu Ervin, kuri pieteicās būt par mūsu gidiem. Un kādu 3 stundu laikā, izvazāja pa vietējajiem kalnainajiem Budapestas parkiem un mežiem, parādot savas labākās braukšanas vietiņas, kuras paši viņi ir veidojuši. Protams bija jāstumjas arī ar kājām, bet bija to vērts izbaudīt sajūtas nesoties ar ričuku lejā pa kaut kurieni, kur vēl nekad neesi braucis, pa dažāda garuma, sarežģītības un ātruma trasītēm, taciņām. Ungāru draugs Ervin paspēj nokrist pārsitot muti, tā ka asinis pa gaisu, bet kā viņš teica, ka tas normāli, jo zobi jau viņam sen kā neesot īstie, esot inplnati. Ā jā! Aizmirsu piebilsts ka viņš pa trasēm nesās lejā ar Dirt/street ričuku, dakšu ar 8cm gājienu, un vienām bremzēm, kas īsti lāgā nestrādāja. Tiek parādīti vēl pāris tropiņi un lēcieniņi, un pat Mati mums piedāvā izbraukt cauri „trakajam namam”. No sākuma domājām ka tas ir kāds nosaukums taciņai vai trasītei, bet kad iegriezāmies pamestā teritorijā, nesoties lejā pa trepēm, garām pamestām ēkām, parkam ar soliņiem un foonā redzot lielu brūnu ēku. Sapratām ka esam tiešām Budapestas trakajā namā, kurš nu jau 2 gadus nestrādā, trakie esot palaisti pa ielām, un namā uzņemot daudz filmas. Ungāri mums sarūpēja vēl šādas tādas vietējās veltes un gardumus. Atvadījās ar smaidu no mums, un mēs ar devāmies atpakaļ uz savu Hosteli pie jocīgās meitenes Stellas.
Diemžēl nevienas bildes no Budapestas piedzīvojumiem mums nav, bet bildēs tik un tā reālās izjūtas jau neparādīsi
Pēc visa šitā devāmies uz mūsu otro galveno sacensību vietu Siria, netālu no pilsētas Arad, Rumānijā.

kur pavadījām 3 dienas trenējoties un nobraucot gonku! Un tas arī viss! Atā!

Nu ok ok!

Trase uztaisīta visnotaļ interesantā vietā, kalnā kur pašā galā ir pilsdrupas,

pati trase, kas vijas pa kalnu uz leju, cauri neskaitāmu ērkšķu krūmiem, kokiem, klintīm uz kurām var manīt pat tādas dzīvas radības kā mūsu Rīgas Zoo neredzēsi


čūska ielīda caurumā, kur dzīvoja putns ar visiem mazuļiem. Protams kas notika ar mazuļiem paši saprotat.
Kāpjot pa trasi uz augšu, apskatot trasi neticējām ka pa tejieni būs jābrauc lejā

bet pasākuma organizators apstiprināja, ka jā! Uzkāpjot kalna galā, kur bija arī sacensību starta punkts, paveras brīnišķīga ainava uz Siria pilsētu un tuvējo apkārtni

Paši dzīvojām lejā pilsētā, tieši pie trases finiša, vienīgajā viesnīcā pilsētā, un vienīgajā vietā pilsētā kur varēja dabūt brokastis un pusdienas, tāpēc katru rītu vai vakaru, lai tiktu līdz galvenajai bāzes vietai,

kur mitinājās organizatori un no kurienes veda arī augšā uz starta punktu, mūs ar traktoru (redzams bildē augstāk) piekabē , protams tie kas negribēja piekabē sēdēt varēja arī vilkties aiz traktora striķos

Nācās drusku pastumties ar kājām

Ārā +28 grādi saule tik augstu, ka ēnas veidojas tik mazas. Spēj tik dzert ūdeni un atpūsties un censties nepiedegt vai nenoraut saules dūrienu.
Dienu pirms gonkas, vēlreiz uzkāpām kalnā tieši pirms saulrieta, lai apskatītu skaistos skatus un uztaisītu kādas bildes.

Poozēšana prasa laiku

un pacietīgu fotogrāfa darbu. Lai viss izdotos ideāli.

Tā ka beigās nākas braukt lejā pa pilnīgu tumsu, un ne pa to mierīgāko trases vietu

Neveikls kritiens Yurakam, aizķeroties ar priekšējo ratu pret mazu koka puļķīti un pārlidojot pāri stūrei, un nošļūcot uz vēdera un rokām pa starp klintīm ejošo trasīti. Auch!
Gonkas diena klāt, arā nemazāk saulaināks, karsti, saulaini un gaiši. Jānobrauc 2 braucieni, no kuriem skaita 1 labāko. Tiek braukts lejā…

Lekts

Salauzts tramplīns, kurš tiek salabots un atkal var lekt

Vai citur mīt cik vien iekšā

Vai arī kā gadījās Nilam, kuram braucot pa trasi (sacensību pirmajā braucienā) nācās strauji bremzēt, jo trases vidū stāvēja brūna govs, kas nokārtojās, un viņu gans centās nodabūt nost no trases sitot ar koku. Visādi gadās, lai nu kā Nilam bija iespēja nesatikties ar Govi otrajā braucienā, kas viņam atnesa godalgotu vietu Hobby klasē. Ne tik veiksmīgi otrajos braucienos gāja man, pārcentos ar ātrumu un savām spējām, un lecienā, kurš jau bija labots neskaitāmas reizes, tik pamatīgo nokritu pār ragiem un uz viena sāna ieveļoties ērkšķu krūmā, nobrāžot celi un abas rokas. Piecēlos un un turpināju savu ceļu lejup. Tā pat kā Juraks, kas trases sākumā pamanījās izslīdēt un pamatīgi sapiņķerēties trases norobežojošajās lentās, tā ka pēc pāris metriem pamīties vairs nevarēja, jo lenta bija sapinusies visur tur, kur vien var sapiņķerēties. Veiksmīgāk 2. Braucieni Nikitam un Edmundam.
Rezultāti no DH:
Elite: 1. Gusts, 2. Yuraks, 3. Nikta
Hobby: 3. Nils, 6.Edmunds

Saule lēnām norietēja

aizejot aiz apvāršņa, kas starp citu, tur likās kā jūra, jo nu tik plakans izskatījās.
Pienāca tumsa, un laiks Nightraidam, jeb brauciens ar kopīgu startu visiem braucējiem, ar lukturīšiem uz riteņiem un ķiverēm, pa pilnīgu tumsu, pa pirms tam neiezīmētu trasi.
Visveiksmīgāk šim pasākuma bija sagatavojies Nils

ar 5iem dažādas stiprības lukturiem, ko aizdevām es un Yuraks viņam arī, paši nolēmām nepiedalīties, jo bijām jau paspējuši sagurt. Taču pašā braucienā Nils nepazīstot reljefu un to kas aug un kas neaug uz kalna, gribēdams braukt pa īsāko ceļu, apbraucot 2us citus mazākus krūmiņus, ieskrien lielā lielā ērkšķu krūmā, tā ka gaismas pa gaisu, un pats pāri stūrei.

Nakts braucienu vinnē pats organizators Gratzian (zaļi strīpainajā džemperī) aiz muguras atstājot mūsējo Nikitu.
Tā arī beidzās mūsu piedzīvojumi Rumānijā, ja neskaita to ka pirms robežas mājupceļā, mums čigāniete sāka busam mazgāt logus un prasīt: Money, money! Un tas ka mums pārmeklēja busiņu gandrīz vai jo domāja ka vedam kādu nelegālo imigrantu. Lai nu kā Rumānija ir interesanta zeme, tik drīz noteikti ka neatgriezīsimies tur, bet ja būs iespēja pēc laika un būsim tur tuvumā, ir šādas tādas vietas tur kur pabūt vēl.

Teksts: Gusts
Bildes: Edmunds Brencis
Maria Angela Teodorescu

Līdzīgi raksti:

RIDE STREETS: Express trips uz Poliju un atpakaļ